Ja Ministru kabinets akceptēs Zemkopības ministrijas piedāvāto koku ciršanas caurmēru samazināšanu, Latvijas privāto meža īpašumu kopējā tirgus vērtība vienā sekundē būtu palielinājusies par vismaz VIENU MILJARDU EIRO. Tas būtu bijis vēl nebijis gadījums, kad ar vienu vienīgu valdības lēmumu, neiztērējot ne centu nodokļu maksātāju naudas, tikai mazinot saimnieciskās darbības ierobežojumus, tik daudzi Latvijas pilsoņi (mums ir ap 130 tūkstošiem meža īpašnieku) kļūs ievērojami turīgāki.
Kā šis skaitlis rodas? Kopš deviņdesmitajiem gadiem no valsts puses apzināti vai neapzināti ir daudz kas ticis darīts, lai privāto mežu tirgus vērtība būtu iespējami zema. Tas tika panākts ar dažādiem veidiem apgrūtinot mežu apsaimniekošanu, mākslīgi samazinot meža apsaimniekošanas ienesīgumu un palielinot tās risku. Vispirms tika aizliegts saimnieciskos lēmumus pieņemt pašiem meža īpašniekiem. Valsts izsniedzamo ciršanas atļauju saņemšanai tika noteikti Ziemeļeiropai neparasti augsti ciršanas vecumi. Jo ilgāk koks jāaudzē, jo zemāka rentabilitāte. Situācija uzlabojās kad tika ieviesti ciršanas caurmēri, kas ļāva meža īpašniekiem ciršanas atļaujas saņemt pirms vecuma kritērija iestāšanās. Tomēr arī šeit šie caurmēri tika noteikti salīdzinājumā ar citām reģiona valstīm ļoti augsti. Papildus tam, aizbildinoties ar ekoloģijas vajadzībām, tika ievērojamās platībās (šobrīd privātajos mežos tie ir 130 tūkstoši hektāru) ieviests liels skaits dažādu vides ierobežojumu. Un jaunu, praktiski nekompensētu ierobežojumu iedibināšana privātajos mežos, kur meža īpašnieki ir centušies saimniekot videi draudzīgi, no valsts puses turpinās arī šobrīd.
Kas no tā visa bija ieguvēji? Visvairāk tie bija mežu uzpircēji. Kopš neatkarības atgūšanas Latvijas privātpersonas – pilsoņi ir pārdevuši uzņēmumiem, bieži vien ārzemju kapitāla uzņēmumiem, katru ceturto privātā meža hektāru. Un visi šie darījumi līdz šai dienai ir notikuši par valsts mākslīgi pazeminātu cenu. Un tie ir simti miljonu eiro, kas šajos darījumos varēja nonākt, bet nenonāca Latvijas pilsoņu kabatās. No otras puses, daudziem Latvijas cilvēkiem tika radītas valsts darba vietas. Jo katrs saimnieciskās darbības ierobežojums ir jāuzrauga, jākontrolē un pārkāpēji jāsoda. Dabas teritoriju palielināšana pavēra darba iespējas arī cilvēkiem, kas profesionāli gribēja nodarboties ar ekoloģijas un dabas aizsardzības jautājumiem. Kas zaudēja – praktiski visi Latvijas meža īpašnieki.
Kā veidojas šis miljards eiro? Patīk mums vai nē, bet meža īpašumu tirgus vērtību nosaka nevis tajā dzīvojošo vaboļu, dzegužu vai ērgļu skaits, bet gan ciršanai likumīgi pieejamais koksnes apjoms. ZM mājas lapā pieejamā informācija liecina, ka tuvinot ciršanas caurmērus Igaunijā noteiktajam līmenim, privātajos mežos likumīgi ciršanai pieejamais koksnes apjoms pieaugs par 27,8 miljoniem kubikmetru. Pareizinot ar to sastādošo sugu vidējo celmu naudas līmeni sanāk šis tirgus vērtības pieaugums. Protams, ieguvēji nebūs visi meža īpašnieki. Ieguvēji būs tie, kuru īpašumos šī koksne fiziski atradīsies. Neatkarīgi no tā, vai viņi ko zāģēs vai nē, viņu turība pieaugs un vēlme emigŗēt, iespējams, mazināsies.
Mežsaimniecības likumsakarības nepārzinoši cilvēki varētu jautāt, vai tas nozīmē, ka tūlīt tiks nozāģēti 27,8 miljoni kubikmetru koksnes, pieaugs izcirtumu platības, uzlabosies barības bāze pārnadžiem, bet ogotājiem pavērsies milzīgas iespējas aveņu un meža zemeņu lasīšanā. Protams, atbilde ir NĒ. Jo pat ja īpašnieku vēlme zāģēt pieaugs, tā atdursies pret ierobežotajām mežizstrādes un mežrūpniecības jaudām un tiks apslāpēta ar koksnes cenu korekciju. Bez tam, mēs zinām, ka tepat Somijā pirms trīs gadiem, kad valsts pilnībā atteicās no mežsaimniecības regulēšanas, tas praktiski neietekmēja mežizstrādes apjomus.
Vai šāda valsts vēsturē vēl nebijusi dāvana Latvijas meža īpašniekiem, kad mēs to sagaidīsim, nebūtu jāatzīmē ar kādu piemiņas monētu, pastmarku vai kā tamlīdzīgi? Domājam, ka par to ir vērts padomāt.